ISSUE 4 · SPRING 2010


 

 

 

            HOME

           ISSUES

    SUBMISSIONS

       MENTIONS

  REVIEWS BY AZ

        ABOUT US


Copyright © 2010

Ieva Melgalve





Sirēnas dziesma

IEVA MELGALVE



1


Dziednieks bija vecs un neglīts, tik neglīts, ka Enna saviebusies apstājās durvīs, prātodama, vai vispār vajadzēja šurp nākt.

Viņa ticēja, ka īsti garīgi ļaudis ir tikpat skaisti, cik skaistas ir to dvēseles: Taro kāršu gudrība dod zīlniecei izcilu redzi, lūgšanas paceļ augšup mācītāja ļengano ādu, meditācija sadedzina budista taukus, un dziednieki neizskatās kā nāves parādnieki.

Šis dziednieks bija līdzīgs badā turētam mērkaķim. Viņa nemitīgi kustīgā seja bija dziļu asimetrisku krunku izvagota; viņa deguns bija līks knābis, viņa mute – melns papīra ieloks. Dziednieka brūnais uzvalks izskatījās kā no septiņdesmitajiem izglābts, un istaba ar vecmodīgajām tapetēm un lakotajām mēbelēm nešķita jaunāka. Enna nespēja noticēt, ka aiz šīm aizvērtajām žalūzijām virmoja steidzīgs un putekļains 21. gadsimta pavasaris.

Enna blenza uz dziednieku, un dziednieks blenza pretī. Smaids sakrokoja viņa sejas kreiso pusi, bet labā pamazām izlīdzinājās, iegūstot mierpilnu izteiksmi. Vīra dziļi iegrimusī kreisā acs bija meža brūna, bet labā dzirkstīja absinta slimīgajā zaļumā.

– Dziedniek Moris, man vajag jūsu palīdzību.

– Kurš tev teica, ka esmu dziednieks?

Enna atkāpās, viņa balsi dzirdot. Tā nebija riebīga: maigs, jauns baritons plūda kā piens, tik nesaderīgs ar šīm grumbām, šīm ķetnām līdzīgajām rokām.

– Lilija Votermeijere. Viņa teica, ka jums piemīt īpašas spējas.

– Votermeijere. Es viņu atceros.

– Jūs viņu neizārstējāt.

– Nē.

– Kāpēc? Nevarējāt?

– Viņa nevarēja.

– Laba atbilde. – Enna nosprauslājās. – Tieši kā dziedniekam pieklājas.

– Bet es neesmu dziednieks, – Moriss teica. – Es esmu ragana.

– Ragana? Vai tad raganas nav sievietes?

– Ko tad tu par to zini? – Moriss jautāja. Viņa seja pēkšņi kļuva pavisam rāma.

– Neko nezinu. Un man nudien ir vienalga.

Moriss klusēja. Viņa vaibsti pamazām izlīdzinājās un acis kļuva stiklainas.

– Man vajag izārstēties. Vai jūs varat palīdzēt?

Moriss neatbildēja. Viņa seja bija kļuvusi līdzīga akmens statujai, raupja āda un dziļas grumbas, kas veidoja izliektus rakstus uz vaigiem. Enna apsēdās pie galda un gaidīja, cieši satvērusi somiņu, bet dziednieks pat nepakustējās.

– Man ir smadzeņu audzējs. Ārsts saka, ka tas ir nāvējošs. Es varētu paildzināt savu dzīvi ar zālēm. Es to nedarīšu. Es vēlos alternatīvu.

Enna aizturēja elpu, gaidot atbildi, bet tā nesekoja. Morisa acis šķita pārklājušās ar puscaurspīdīgu zaļu plēvi.

– Dziedniek? Jūs dzirdējāt, ko es teicu? – Enna pieliecās viņam tuvāk. – Moris?

– Ko? – viņa seja noraustījās. – Ā. Es laikam piemigu.

– Domā, ka tas ir smieklīgi?

– Domā, ka pamosties ir smieklīgi?

– Nē, nav, – Enna teica. – Un tava humora izjūta arī nav. Man teica, ka tu varētu mani izārstēt; tad tu vari vai nevari?

– Kāpēc gan lai es to darītu?

– Jo es gribu dzīvot!

– Kāpēc gan lai tu gribētu dzīvot? – Moriss pat nesakustējās.

– Kas tas par jautājumu? Es vienkārši negribu nomirt.

– Interesanti. Kāpēc gan negribētu nomirt?

Enna dziļi ieelpoja, lai nomierinātos. – Paklau. Vai nu tu vari mani izārstēt vai ne, un, ja nevari, tad vienkārši pasaki, lai es varu doties pie nākamā dziednieka un vēl nākamā, kamēr atradīšu kādu, kas var.

– Bet tā taču nav mana izvēle. – Moriss smaidīja. – Tā ir tavējā.

– Tad es izvēlos tavu palīdzību.

– Tad labi, – viņš teica.

– Nu, – Enna atslīga krēslā un dziļi ievilka elpu. – Man prieks, ka varējām vienoties.

– Tagad es gribu, lai tu ej mājās un izgulies. – Ragana savilka seju krunkās.

– Un viss?

– Ej mājās un izgulies. Tad atgriezies rīt, kad būsi redzējusi sapni.

– Reizēm es neatceros sapņus, – Enna teica.

– Reizēm es neatceros, ko esmu ēdis brokastīs. Tas nenozīmē, ka esmu izsalcis.

– Nu, labi. Es pamēģināšu.

Moriss pašķielēja uz Ennu. Tagad viņš atkal izskatījās sīks un neievērojams.

– Ā. Maksa par vizīti, – Enna teica. – Cik?

– Spainis svaigu sivēna asiņu, – Moriss teica.

Enna norīstījās. – Ko?

– Vai arī simts zaļo.

Enna atvēra somiņu un nolika naudu uz galda.

Viņai jau tāpat nebija iemesla taupīt.


2


Nākamajā dienā Enna nokavēja, un viņas seja vēl joprojām bija klāta ar fotosesijas grimu. Darbs bija jādara, kaut vai lai dabūtu naudu zālēm un Morisam. Bez tam, ja Enna pārtrauktu strādāt, viņa justos tā, it kā būtu jau beigta, un šī sajūta viņai diez kā nepatika.

Es izskatos labi, viņa teica sev, ienākot istabā, kas pēc zibspuldžu gaismām šķita drūma un tumša. Šoreiz Ennai nesāpēja galva, un viņa uztvēra to kā labu zīmi. Es izskatos labi, viņa sev teica, lai arī domāja, ka tik spilgts grims nav iederīgs, ejot pie garīga cilvēka – pat tad, ja šis cilvēks ir tik dīvains. Viņa gaidīja bārienu vai muļķīgu patikas izpausmi. Bet Morisa sejā nemainījās ne vaibsts, kad viņš ieskatījās Ennai acīs.

– Kā tev iet, raganēn? – viņš prasīja.

– Labi. – Enna apsēdās un sakrustoja kājas, atklājot slaidās potītes.

– Tu esi nogurusi.

– Es strādāju, – Enna teica. – Tāpēc arī tas grims.

– Ā, tas. – Moriss pacēla uzacis. – Ja tu gribi tā izskatīties, kāpēc tad tu krāso seju?

Enna blenza uz Morisu.

– Tāpēc jau grims ir domāts, lai izskatītos šādi.

Moriss iesmējās. – Tu sarežģī lietas, dārgā. Pārveidot sevi būtu daudz vienkāršāk. – Bet viņa balss bija mierinoša, un Enna vairs nestrīdējās.

– Tu zini, ka esi no pavisam citas pasaules, – viņa teica.

– Tu gan esi manējā. Vakarnakt sapnī tu biji pavisam mana.

Enna nosarka. – Kā tu uzdrošinies . . .

– Tā nebija mana vaina, – viņš teica. – Tu pati atnāci, un es – nu, es tevi neatgrūdu. Tas nebūtu pieklājīgi.

Enna pasmējās. – Nu labi, tas taču bija tikai sapnis. Neraizējies.

– Man tas patika, – Moriss teica. – Bet tu gan raizējies.

Enna mirkli skatījās uz viņu.

– Tev šķiet, ka es to izraisīju?

– Man šķiet, ka tu to darīji, – Moriss teica.

– Var jau būt, ka es provocēju šādus sapņus, – viņa, brīdi klusējusi, teica. – Tāds kā pašapliecināšanās meklējums.

Moriss pasmīkņāja, bet neatbildēja.

– Vismaz tā mans psihoanalītiķis teiktu. – Enna paraustīja plecus. – Viņš arī gribēja dzirdēt visu par maniem sapņiem.

– Nevar būt.

– Šonakt es redzēju sapnī savu seju. Es atceros, kā skatījos spogulī, un redzēju savu seju: baltu, bez izteiksmes.

Moriss neatbildēja. Viņš ar pirkstu zīmēja uz galda neredzamus rakstus.

– Es pieļauju, ka šis sapnis atspoguļo manas iekšējās bailes no slimības un nāves. Jo nāves seja arī neizsaka neko.

– Kur tu to uzzināji? – Moriss jautāja tik klusi, ka Enna tik tikko varēja viņu sadzirdēt.

– Psihoanalītiķis bieži interpretēja manus sapņus. Es iemācījos to darīt pati.

– Sapišāja tev prātu, ne?

– Ko?

– Sapišāja tev prātu? – Moriss savilka labo plaukstu rullītī un iebakstīja tajā kreiso rādītājpirkstu. Enna atrāvās riebumā un pārsteigumā.

– To nu viņš kā reiz neizdarīja.

– Nu, tad izstāsti man savu sapni. – Moriss noslēpa seju aiz rokām, kas šodien izskatījās tik jaunas. – Izstāsti man savu sapni. – Palika tikai viņa balss, slāpēta, gluda.

Enna aizvēra acis un domāja par nakti.

– Es gatavojos fotosesijai. Grimētāja tīrīja manu seju, nolobīja savēlušos pūderi, skropstu tušu un putekļus. Es paskatījos uz vates spilventiņu, domāju, ka tas būs netīrs, bet tas izrādījās pavisam balts. Atceros, es nodomāju, ka es neesmu īsta, ka putekļi nenāk nost tāpēc, ka to tur nemaz nav bijis. Tad es paskatījos spogulī. Šķita, ka man kāds izdzēsis vaibstus, un es nodomāju, savādi, cilvēki parasti sapnī neskatās uz sevi spogulī.

– Tad es pagriezos krēslā, man bija nelabi no spoguļošanās, no pūdera un putekļu smaržas, kas piemīt grimētājiem, man bija nelabi no elektrozilajām ēnām, ko viņa gribēja uzklāt man uz plakstiņiem, man bija nelabi no tā, ka bija jāsēž un jāgaida, kamēr man uzzīmēs seju. Es atvēru durvis, un tad nāca zibens, spožs un ilgs.

Enna atvēra acis. – Tas arī viss.

Moriss sēdēja pusēnā, vēl joprojām noslēpis seju.

– Ko tas nozīmē?

– Kā tu domā, ko tas nozīmē? – Moriss palūrēja pa pirkstu starpām. Viņa acis mirdzēja dzeltenas.

– Vai tad man nepienākas kāda interpretācija? Varbūt kāds pareģojums?

– Ko tu šodien darīji?

– Nu, es strādāju. Es esmu fotomodele. No tā arī tas sapnis.

– Un tālāk?

– Tā bija rudens kolekcija. Labs zīmols, man patīk tam pozēt. Man bija jāsēž uz moča. Tas bija skaisti. Un fēns man sejā, atdarinot vēju.

– Izlikšanās, – ragana teica.

– Jāa. – Viņa pasmaidīja. – Un ar galvu viss bija kārtībā. Acis nesāpēja, pat pēc zibspuldzēm ne. Vēlāk piezvanīja ārsts, teica, ka ir ielicis mani rindā uz ķīmiju. Es neteicu jā.

– Un ko tas nozīmē?

– Nu, varbūt tas nozīmē, ka man kļūst labāk?

– Nē. Tavs darbs.

– Ā. – Ennas sašļuka. – Neko tas nenozīmē. Tas ir darbs. Cilvēkiem patīk smukas meitenes katalogos, tas arī viss.

– Tad kāpēc tavam sapnim jābūt kādai nozīmei?

– E?

– Vēl kādai nozīmei bez tā, ko tu redzēji un juti.

– Es nezinu. – Viņa aizdomājās. – Es tikai . . . Visi saka, ka sapņi izsaka vairāk, nekā šķiet.

– Tā ir tava dzīve.

Enna sarāvās. – Tukša, tāpat kā mana dzīve?

– Tavā dzīvē ir moči. Un zibeņi.

– Un?

– Kā tā var būt tukša? Ja tur ir moči? – Moriss paliecās uz priekšu. Viņš izskatījās jauns; viņa āda vizuļoja rēnajā gaismā, kas krita caur žalūzijām.

Viņš izskatījās jauns un iemīlējies.

– Moris, – Enna nočukstēja. – Tu mani pataisi par muļķi.

– Es tevi ne par ko netaisu, – viņš teica. – Tu pati sevi taisi.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Neko.

– Bet tu teici . . .

– Es saku, ka tu visu laiku sevi radi, – viņš teica. – Citi ļaudis, viņi uzceļ sevi nomodā, un sapņos viņi sevi nojauc. Tu noej visu ceļu, tu neapstājies.

Enna samirkšķināja acis, cenšoties aptvert Morisa teikto, un saprata, ka tas neizdosies, lai arī šķita, ka tajā ir kāda jēga. – Tā ir daļa no ārstēšanas?

– Tas ir tas, ko tu dari, un tu to esi darījusi jau ilgi. Es tev saku tikai to, ko tu jau pati zini.

– Un kas notiek ar tādiem kā es?

– Viņi dodas tālāk.

– Vai tu vari man iemācīt to . . . iešanu tālāk?

– Tu pati sev to māci.

– Bet vai tu vari man palīdzēt ceļā?

– Par to tu man maksā, – Moriss teica. Viņš izskatījās astoņpadsmit, varbūt deviņpadsmit gadus vecs.

– Mēs esam beiguši?

– Jā.

– Tad līdz rītdienai.

Moriss pamāja.

– Cik?

– Ar melna gaiļa izdētu olu būs gana, – viņš teica.

– Man tādas nav.

– Nu, tad divsimt zaļie.

Tie viņai bija.


3


Kad nākamajā dienā Enna ieradās pie Morisa, viņš sēdēja krēslā, uzgriezis durvīm muguru.

– Sveiks, Moris, – Enna teica.

Viņš neatbildēja.

– Es šonakt neredzēju sapni. Es neko neatceros. – Viņa stāvēja pie durvīm, klusumā.

– Ir jau labi.

– Man ir slikti.

Viņš piecēlās un pagriezās pret Ennu, un pēkšņi istaba pieplūda ar gaismu, tik spilgtu, ka Enna aizsedza acis.

Viss bija neiespējami īsts, vaska un putekļu, un pelējuma smarža. Viņa skatījās Morisa sejā, kas šodien bija tik veca, dzīves izkropļota. Viņa pētīja katru plaisiņu, katru rievu, un to, kā gaisma atstarojās no Morisa ādas, un viņas acis bija asaru pilnas.

– Es zinu, kas tas ir, – viņa čukstēja.

Ārsts bija teicis, ka tam ir jābūt gatavai – halucinācijas nozīmēja, ka audzējs izplešas. Un Ennai nemaz nekļuva labāk. Viņa iztēlojās audzēju aizņemam vairāk un vairāk vietas smadzenēs, izplūstam viņas prātā kā melnu recekli.

– Arī es zinu, kas tas ir, – Moriss teica, saņēma viņas roku un aizveda pie krēsla. – Un tu vēl saki, ka neatceries sapni.

Tad tas atgriezās – sapnis, kurā viņas seja tika klāta ar tonālo krēmu un matēta ar vizuļojošu pūderi, slāņu slāņiem noklāta ar ēnām un mirdzumiem, apsmidzināta ar ūdeni un smaržām, bet āda iesūca to visu, un Enna izskatījās tā, it kā viņai vispār nebūt grima: spoguli vērojoša, rāma, bez smaida.

Tad viņas spoguļattēls pagrieza galvu un vēroja kādu nākam, kādu, ko Enna no savas spoguļa puses nevarēja saskatīt.

– Tu to visu jau zini. – Moriss spēlējās ar kārtīm, kas bija izklātas uz galda. Katra mirdzēja kā slīpēts dārgakmens.

– Ja tu mani neapstādināsi . . . ja tu mani neizglābsi . . . notiks kaut kas briesmīgs.

– Man vajadzētu?

Enna saviebās, viņa atcerējās Morisa atbildi, to vēl nedzirdējusi. – Tādēļ es tevi meklēju.

– Tādēļ es tevi atradu.

– Tad izglāb mani, ja vari.

– Tu pati esi sevi veidojusi, – Moriss teica un pacēla kādu kārti. Enna samiedza acis, bet nevarēja neko saskatīt cauri kārts izstarotajai gaismai.

– Pēc stundas man ir fotosesija, – viņa teica. – Un pēc tam jāparaksta līgums.

Moriss neatbildēja. Viņš salika kārtis kaudzītē un sajauca tās. Ennai reiba galva no švīkstošās skaņas, un viņa pieķērās galda malai, lai nenokristu.

– Vai man jāaiziet no darba? – viņa jautāja.

– Tu to vēlies?

– Ja es izlemju par labu ķīmijterapijai, tad man jāaiziet. Es nevaru parakstīt līgumu, ja nezinu, vai man fotosesijā vēl būs mati uz galvas.

Enna dziļi ieelpoja un aizvēra acis. Gaismu karuselis sagriezās un apstājās.

– Pasaki man, lai es aizeju, – viņa teica.

– Es neteikšu.

– Tu domā, ka es neko citu nemāku darīt, – Ennas balss aizlūza. – Tu domā, ka es nekam citam neesmu derīga. Ka es esmu stulba. Visas modeles taču ir stulbas, vai ne? Smukas lellītes, saģērbtas citu priekam.

Enna atvēra acis un skatījās uz savām rokām, uz savām pēdām. Viņa jutās tālu no sevis un tomēr tik tuvu. Viņa nepavisam nebija skaista. Viņā nebija vispār nekā skaista . . . nekāda skaistuma, tikai pilnība, tāpat kā Morisa krunkas un plūstošā balss bija pilnīgas, tāpat kā rudens nojausma pavasarī, tāpat kā sapnis, ko atceries, kad tumsā uzzibsnī gaisma.

– Tas ir tas, ko es daru, – viņa teica. – Tas ir tas, kas es esmu, kas es gribētu būt.

– Tu esi sevi izdomājusi, – Moriss teica. Viņa balss bija klusa, un Enna to ieelpoja, kā slīcējs ieelpo okeānu.

– Es sapņoju būt par modeli jau kopš pusaudža gadiem, – viņa teica.

– Tu uzcēli sevi, – Moriss teica. – Tu vari sevi arī nojaukt.

– Moris, tu esi bēdīgs?

– Nē, – viņš ātri teica. – Nē. Tā ir tava dzīve.

– Un arī mana nāve.

Moriss apsēdās uz galda malas un saņēma rokās Ennas plaukstas.

– Vai tu gribi, lai tā nebūtu?

Enna papurināja galvu, aukstas asaras ritēja pāri viņas vaigiem.

– Tu beidz sapņot, un tad tu aizmiedz, – Moriss teica. – Un pēc tam ir tikai tumsa.

Viņa ļāva asarām plūst, viņa ļāva tām apstāties.

– Tavas acis būs pietūkušas, – viņš teica.

– Tad arī lūpas pietūks. Bez tam nav nekā tāda, ko grims nevarētu labot.

– Tavs laiks beidzies.

– Taisnība, – viņa teica, tad atbrīvoja plaukstas. – Cik par šodienu?

– Trīssimt zaļie, – viņš teica. – Vai arī sirēnas dziesma rītausmā.

– Es to atradīšu, – viņa teica.


4


Neglīts vecs vīrs noslauka lietus ūdeni no avīžu kioska metāla letes. Viņš izvēlas žurnālu, un pārdevēja smīkņā, viņa zina visu par vecajiem kraķiem, kas pērk modes žurnālus un siekalojas ap tām pusplikajām smukulītēm, kas iepletušas kājas vairāk, nekā dāmai pieklātos.

Moriss atver žurnālu un pārskrien ar acīm Lilijas Votermeijeres rakstam, kas apcer viņas dārgās draudzenes un kolēģes Ennas pāragro nāvi, un Ennas traģisko nespēju līdz galam aptvert savas slimības nopietnību – līdz pat nāves dienai. „Viņa tā arī nebeidza pozēt,” ievadā rakstīts. Nākamajā lapā Enna smejas, viņas acis ir aizvērtas, un noklīdusi matu šķipsna šķērso viņas skaisto seju.

Viņš glīti noloka lapu un izplēš attēlu, tad aizmet žurnālu prom.